Psihoterapeite, psihoanalītiķe, ģimenes ārste, arodārste

Darbības sfēra	Ārsta-psihoterapeita konsultācijas, diagnosticē un ārstē psihoemocionālus, psihosomatiskus traucējumus un slimības. Sniedz psihoterapeita un psihoanalītiķa konsultācijas un psihoterapeitisku – psihoanalītisku ārstēšanu bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem. Veic ģimenes un pāru psihoterapeitisko konsultēšanu. Strādā ar bērniem no 3 gadu vecuma.
Darba pieredze un izglītība	2020 iegūts starptautiski atzīts treniņanalītīķa statuss 2009-2015 IPA Austrumeiropas Psihoanalīzes Institūts - Bērnu un pusaudžu psihoanalīzes apmācība - iegūta bērnu psihoanalītiķa kvalifikācija. (Starptautiski atzīts IPA sertifikāts) 2014-2017 Psihoanalīzes supervizoru apmācība, Amsterdamā (Starptautisks IPA sertifikāts) 2009-2014 IPA Austrumeiropas Psihoanalīzes Institūts - Psihoanalīzes apmācība – iegūta pieaugušo psihoanalītiķa kvalifikācija. (Starptautiski atzīts IPA sertifikāts) 2001-2005 RSU Psihodinamiskā psihoterapijas rezidentūra (Sertifikāts) 2005 RSU doktorants 2005-2008 Sertifikāts bērnu un pusaudžu psihoanalītiskajā psihoterapijā. Trīsgadīgais apmācību kurss RSU pēcdiploma apmācības katedrā, somu psihoanalītiķu pasniedzēju vadībā.(Starptautiski atzīts sertifikāts) 2007-2019 SIA Diplomātiskā servisa Medicīnas centrs- direktore 2005-2007 Trīsgadīga apmācība Smilšu-spēļu terapijā. Vācu psihoterapeites Lindas fon Haizerlingas vadībā. (Starptautiski atzīts sertifikāts). 1994-1997 RSU Ģimenes ārstu rezidentūras programma (Sertifikāts) RSU Arodveselības kurss ( Sertifikāts) 1988-1994 Latvijas Medicīnas Akadēmija, Medicīnas fakultāte
Publikācijas Prezentācijas	Ēšanas traucējumi, Uztura buklets. Ieskats zīdaiņu novērošanā,2013, Latvija Darbs ar vecākiem, 2014, Latvija Ēšanas traucējumi, 2013, Latvija Traumas nozīme bērnu attīstībā, 2016 - Latvija, 2015 - Igaunija Darbs ar bērniem un pusaudžiem lekciju kurss Stavropolē, Krievijā 2012 Uzstāšanās Londonas psihoanalīzes konferencē IOPA
Projekti	EEZ-Norvēģijas valdības finanšu instrumenta projektā “Projekta sagatavošana veselības aprūpes uzlabošanai ar ēšanas traucējumiem sirgstošām jaunietēm
Konferences Semināri	Ikgadējās EPF konferences Bērnu un pieaugušo psihoanalīzes starptautiskie semināri No 2009 gada EPFF konsultante psihoanalītisko filmu festivālā 2019 EPFF uzstāšanās filmu festivāla programmā.
Dalība biedrībās, Organizācijās	LĀPA, LĢA, IPA, LAA , LJA, Latvijas-Igaunijas psihoanalīzes studiju grupas aktīva biedre. LĀPA Ētikas komisijas priekšsēdētāja.

Psihoterapija

„Psiho” no latīņu valodas tiek tulkots kā dvēsele, „terapija” kā ārstēšana. Psihoterapija ir ārstniecības metode ar kuras palīdzību tiek novērstas cilvēkam traucējošas psihes īpatnības. Tās mērķis ir mazināt depresijas, miega traucējumu, trauksmes, samazinātu darba spēju (tsk.izsīkuma sindroma), baiļu, veģetatīvās distonijas, seksuālu traucējumu, sarežģījumu attiecībās ar tuviniekiem simptomus un ieteikmi uz pacienta ikdienas dzīvi. Psihoterapija ir vienīgā metode, kura palīdz cilvēkiem, kas sirgst ar psihosomatiskām slimībām, kurās pacienta jūtu pasaule tiek pausta ar ķermeņa palīdzību. Bieži neizskaidrojamām fizioloģiskām sūdzībām par pamatu kalpo psihiski iekšējās pasaules konflikti. Šādi simptomi var būt : galvassāpes, vēdersāpes, aizcietējumi, caureja, sāpes krūtīs, sirdsklauves, reibonis, elpošanas traucējumi, rīšanas grūtības, redzes traucējumi, tendence zaudēt samaņu, muskuļu vājums, urinēšanas grūtības, dedzinoša sajūta dzimumorgānos, menstruālā cikla traucējumi, neauglība.

Psihoterapeits palīdz cilvēkam saprast savas jūtas, savu iekšējo pasauli un tās konfliktus, kuri izraisa emocionālus traucējumus, problēmas attiecībās un rada ciešanas. Cilvēkam, kurš vērsies pēc palīdzības pie psihoterapeita, tiek sniegta iespēja labāk saprast sevi, kā arī saprast savas un citu jūtas. Savstarpējā sadarbībā ar psihoterapeitu, pacients izzin, kā jūtas atspoguļojas viņa ikdienas dzīvē un terapijas rezultātā ir iespējams izvēlēties palīdzošu uzvedības stratēģiju.

Cilvēkiem, kam ir sarežģītas attiecības ar sevi ir grūti mīlēt savus tuviniekus, tie nav apmierināti ar sabiedrību, seko negatīva attieksme pret darbu, nākas daudz ciest no stresa. Ja šie iekšējās pasaules konflikti netiek risināti, tie nereti izpaužās depresijas, neirožu, alkoholisma, narkomānijas, psihosomatisko slimību, biežu saaukstēšanās slimību, seksuālu noviržu, fanātiskas reliģiozitātes, noziedzības, pašnāvības domu veidā. Bērnu un pusaudžu vecumā savukārt ir raksturīgi uzvedības traucējumi un personības attīstības problēmas.

Kopā ar psihoterapeitu pacients atrod saikni starp simptomiem un dažādām nozīmīgām un sarežģītām dzīves situācijām: smagi dzīves zaudējumi, emigrācija, bezdarbs, šķiršanās, bērna nākšana pasaulē, bērna aiziešana no ģimenes, sarežģītas attiecības ar vecākiem, psihotraumējošas darba un ģimenes attiecības, vardarbība.

Simptomi rodas ja emocijas (dusmas, bailes, bēdas, prieks, skaudība, greizsirdība, vaina, kauns uc.) tiek apspiestas un/vai noliegtas. Situācijas nozīmību mazinot, cilvēks izvairās no pārdzīvojuma.

Uzsākot psihoterapiju terapeita izpētes jautājumi ir sekojoši:

• Vai cilvēks ir motivēts ārstēšanai un grib saņemt palīdzību?

• Vai viņš ir piemērots psihoanalītiskai psihoterapijai?

• Vai pacients ir spējīgs regulāram un sistemātiskam darbam ar sevi?

• Vai viņam ir spēja runāt par sevi, pat ja tas ir sāpīgi?

• Ja pacients ir bērns, vai viņa vecākiem ir pietiekama motivācija un atbalsts terapeitiskam procesam?

• Vai pacientam ir emocionāli, psiholoģiski un materiāli resursi terapijas procesam?

Psihoanalītiskā psihoterapijā pacients ar psihoterapeitu strādā 45 minūšu vizītē 1-3 reizes nedēļā. Īsā vai krīzes veida terapija var ilgt dažus mēnešus, ilgtermiņa psihoterapija līdz vairākiem gadiem.

Psihoanalītiskā psihoterapija pacientam palīdz apzināties, saprast un pieņemt savas jūtas, ieraudzīt un izprast zemapziņas konfliktus kā arī neveselīgus izturēšanās veidus. Pateicoties tam mazinās vai izzūd simptomi, notiek garīga personības augšana. Cilvēks var justies, domāt, uzvesties brīvi, kā arī apzināti veidot un dzīvot savu dzīvi.

Izcilā austriešu psihoanalītiķa Zigmunda Freida meita Anna Freida (1895–1982) ir bērnu psihoanalīzes pamatlicēja. Sadarbībā ar Melāniju Kleinu (1882-1960) 20. gadsimta 20. gados abas psihoanalītiķes ir devušas neatsveramu ieguldījumu bērnu psihoanalīzes zinātniskajā izpētē un izstrādājušas bērnu psihoanalīzes teorijas pamatus.

Bērnu psihoanalīze balstās uz tiem pašiem principiem uz kuriem veidota pieaugušo psihoanalīze – taču bērnu uz pie psihoanalītiķa atved vecāki. Tāpēc neatsverama loma bērnu psihoanalīzē ir psihoanalītiķa sadarbībai ar bērna vai pusaudža vecākiem. Vecāki ir bērnu iekšējās un ārējās pasaules pamatelements.

Sadarbībā ar bērniem jāņem vērā pacienta psihes attīstība, viņa vecums, attiecības ar vecākiem un ģimenes modelis, kādā bērns ir attīstījies. Arī vecāku iekšējās pasaules konfliktiem ir nozīme, jo tie var izpausties bērna ppsihē un uzvedībā.

Ja pieaugušajiem dabisks saziņas veids ir valoda, tad bērna pasaules izteiksmes veids ir spēlēšanās, zīmēšana; simboliski vēstījumi daudz vairāk, kā valoda kalpo savstarpējās saziņas veidošanā.

Spēlēšanās - tā ir viena no galvenajām bērnu aktivitātēm, kas ir pastāvējusi visos laikos un ir kopīga visām tautām. Bērniem neviens nemāca spēlēties. Viņi to dara spontāni, ar prieku, nesekojot nekādam iepriekš noteiktam mērķim.

Terapeita darbs ir spēt saprast, bērnu spēles iekšēo jēgu un vēstījumu, arī ja sākotnēji tie ir šķietami neskaidri. Vecākiem bieži nepieciešams skaidrojums par bērna darbības motīviem, uzvedību un problēmām. Bērnu psihoanalīze vecākiem un bērniem sniedz terapeita atbalstu, sapratni un palīdzību. Tāpēc tā ietver sevī daudz plašāku palīdzības un sapratnes apjomu.

Pusaudžu vecums ( parasti no 11-12 līdz 18-20 gadiem ) cilvēka psihes attīstībā ir viens no būtiskākajiem posmiem. Intensitātes ziņā to var salīdzināt vienīgi ar pašiem pirmajiem dzīves gadiem. Tāpēc pusaudžu psihoanalīzei ir atesvišķa un ļoti nozīmīga vieta bērnu un jauniešu psihoemocionālajā palīdzības jomā - lai arī daudz kopīga, tā nav ne pieauguošo, ne bērnu psihoanalīze.

Acīmredzamas ir gan fiziskas pārmaiņas pusaudžu vecumā, taču tikpat nozīmīgas, lai arī ne vienmēr redzamas, izmaiņas notiek psihē. Psihei jātiek galā ar dažādiem uzdevumiem : gan iekšējiem- pieņemt savas fiziskās izmaiņas, savu sievišķo/ virišķo identitāti, nepieciešamību kļūt neatkarīgam; gan ārējiem- atpazīt un izvēlēties savu piederību jaunām sociālām grupām, izturēt spiedienu integrēt dažādās sabiedrības normas, kā arī saprast attiecību veidošanu pamatpricipus.

Bērnu un pusaudžu psihoanalīzes gaitā tiek paplašināti:

• Priekšstati par neapzināto tieksmju un motīvu izšķirīgo nozīmi. Bērns vai pusaudzis pakāpeniski spēj apgūt savas psihes neapzināto saturu un uz šī pamata risināt savas psiholoģiskās problēmas, ja tādas radušās.

• Priekšstati par to, ka dzīve nav iespējama bez pretrunīgām vēlmēm. Cilvēki ir psihiski pretrunīgi un tādēļ pat ikdienišķos apstākļos izvairās no dažu vēlmju un faktu apzināšanās vai atcerēšanās. Tas ir dabiski un pat nepieciešami, taču dažkārt tas rada būtiskus maldus un problēmas.

• Vecāku priekšstati par bērna vai pusaudža agrīnās bērnības pieredzes izšķirīgo nozīmi. Kaut arī cilvēks turpina attīstīties mūža gaitā, psihes pamatstruktūras izveidojas pirmajos mūža gados un pirmajos mēnešos, bērna attiecībās ar faktiskajiem vecākiem un citiem tuviniekiem.

• Priekšstati par pārnesi, jeb transferenci. Tās jūtas, reakcijas un domāšanas ievirzes, ko bērns izveido pirmo reizi mūžā, sākotnējās attiecībās ar vistuvākajiem pieaugušajiem, turpmākajā dzīvē neizzūd, taču saglabājas neapzinātā veidā. Tādēļ cilvēki šo agrīno pieredzi atkārto; neapzināti un bez izmaiņām pārnes to uz daudzām citām emocionāli nozīmīgām attiecībām. Šis process ir vispārcilvēciska iezīme, bet tā var būt arī emocionālu pārpratumu un maldu iemesls.

Psihoanalīzes gaitā darbā ar bērniem un pusaudžiem terapeits neplāno un nepiedāvā sesiju (tikšanās reižu) struktūru un ilgstošas terapijas gadījumā neierobežo bērna pārdomu saturu. Terapeitiskais darbs ir bērna asociāciju, rotaļu, zīmējumu, tagadnes pieredzes, attiecību un pārneses analīze; šī darba tehniskie paņēmieni ir konfrontācija, klarifikācija, interpretācija un pārstrāde. Svarīgs nosacījums ir sesiju regularitāte. Tas,ka netiek mainīta sesiju vieta un laiks (norunātās nedēļas dienas, sesijas sākuma laiks un ilgums sesijas ilgums ir 30-45 minūtes.) dod iespēju attīstīt drošu un pastāvīgu vietu kur var attīstīties terapeitiskās attiecības ar tam sekojošu labu terapijas rezultātu. Bērni psihoanalīzes gaitā gūst palīdzību, lai apzinātos un pieņemtu savas jūtas, izprasu tās, ieraudzītu zemapziņas konfliktus, neveselīgus izturēšanās veidus, tādā veidā mazinot vai idzēšot simptomus (uzvedības traucējumus, bailes, psihosomatiskus traucējumus, grūtības adaptēties jebkurām pārmaiņām, attiecību problēmas, agresīvu un destruktīvu uzvedību, pašnāvības domas, ēšanas traucējumus u.c.). Psihoanalītiķis netieši strādā ar visu ģimeni. Ja ģimene stiprinās, tad vecāki spēj labi sadarboties ne tikai savā starpā, ar saviem bērniem, citiem tuviniekiem, bet arī ar psihoanalītiķi.

Smilšu spēles terapija

Smilšu spēles terapijas procesa laikā bērnam ir iespēja brīvi izveidot "pasauli", kas palīdz saprast un izskaidrot to, kas norisinās mazā pacienta psihē. Tas notiek ar brīvas, aizraujošas, radošas spēles palīdzību. Latvijā smilšu spēles terapijas metodi aizsāka Vācijas Smilšu spēles terapijas biedrības priekšsēdētāja psihoterapeite un daudzu grāmatu autore Linde for Keizerlinka.

Smilšu spēle ir:

• Radoša iztēlošanās spēle smiltīs

• Dabisks izaugsmes un attīstības process

• Piekļuve dziļām jūtām

• Piekļuve neapzinātai informācijai

• Piekļuve pagātnes pieredzei un atmiņām

• Simboliska komunikācija

• Droša un pieņemoša vide, kurā nevar kļūdīties

• Iespēja izpaust un pārstrādāt pieredzi

• Iespēja izjust savu spēku un resursus.